Alumīnijs ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu Al un atrodas 3. perioda 13. grupā. Alumīnija relatīvā atommasa ir 26,982, un tā atoms sastāv no 13 protoniem un 13 elektroniem (elektronu konfigurācija [Ne] 3s²3p¹). Alumīnijs ir viegls metāls sudrabaini baltā krāsā. Tas ir mīksts un plastisks. Alumīnijs metāliskā formā dabā nav sastopams, jo tam piemīt augsta reaģētspēja. Saskarē ar gaisu alumīnijs ātri pārklājas ar plānu alumīnija oksīda (Al₂O₃) slāni, kas samazina tā tālāko koroziju. Alumīnijs ir visizplatītākais metāls Zemes garozā un tiek plaši izmantots. 0,2 mm bieza alumīnija folija aizsargā pārtiku un ātri bojājošos produktus. Metāls tiek plaši izmantots konteineru, pudeļu un kannu izgatavošanā. Alumīnijam raksturīga zema svara un izturības attiecība, kas metālu un tā sakausējumus padara noderīgus dzelzceļa vagonu, automobiļu un lidmašīnu konstrukcijās.

Metāla rotājums, kas atrasts 3. gs. Ķīnas militārā līdera Džou-Ču (周處, Zhou Chu) kapā, sastāvēja no 85 % alumīnija. Kā tas tika ražots, joprojām ir noslēpums. Līdz 18. gs. beigām bija zināms, ka alumīnija oksīdā ir metāls, taču nevienam nebija izdevies to izdalīt. Hamfrijs Deivijs (Humphry Davy) izmantoja elektrisko strāvu, lai izdalītu nātriju un kāliju no to oksīdiem, taču ar šo metodi tīru alumīniju iegūt neizdevās. Pirmais alumīniju izdalīja dāņu fiziķis un ķīmiķis Hanss Kristians Ersteds (Hans Christian Ørsted) Kopenhāgenā, 1825. gadā, sildot alumīnija hlorīdu ar kāliju. Taču viņa izdalītais alumīnijs bija “netīrs” (saturēja piemaisījumus). Vācu ķīmiķis Frīdrihs Vēlers (Friedrich Wöhler) pilnveidoja metodi, kālija vietā lietojot nātriju, un 1827. gadā pirmo reizi ieguva tīru alumīniju. 1886. gadā Čārlzs Hols (Charles Martin Hall) un Pols Ero (Paul Héroult) neatkarīgi viens no otra izstrādāja alumīnija ražošanas metodi, izmantojot kausētu sāļu elektrolīzi – paņēmienu, kas mūsdienās pazīstams kā Hola-Ero (Hall-Héroult) process. 

Alumīnija nosaukums atvasināts no kālija alumīnija sulfāta nosaukuma alum (no latīņu alumen – ‘rūgtā sāls’). Nosaukumu aluminium pieņēma Starptautiskā teorētiskās un lietišķās ķīmijas savienība (International Union of Pure and Applied Chemistry, IUPAC), lai tas atbilstu lielākās daļas elementu izskaņai (“ium”). Alumīnijs (aluminium) ir IUPAC nosaukums un starptautiskais standarts. 1925. gadā Amerikas Ķīmijas biedrība (American Chemical Society) nolēma mainīt nosaukumu uz aluminum, kas joprojām tiek izmantots amerikāņu literatūrā un tehniskos aprakstos.

Alumīnijs Zemes garozā ir visizplatītākais metāls (8,1 %), taču tas nav sastopams metāliskā veidā. Parasti tas sastopams minerālos – kriolītā (Na₃AlF₆), berilā (Be₃Al₂Si₆O₁₈), tirkīzā (CuAl₆(PO₄)₄(OH)₈·4H₂O) vai boksīta rūdās, kas ir galvenais alumīnija avots pasaulē. Boksīts ir klints, kas veidojas no sarkanīga māla – laterīta (laterite). Laterīts visbiežāk sastopams tropu vai subtropu reģionu augsnēs. Kristāliskais alumīnija oksīds sastopams dažos magmatiskajos akmeņos. Tas tiek iegūts kā dabīgs abrazīvs vai kā tā smalkākas formas (rubīni un safīri). Alumīnijs ir sastopams arī citos dārgakmeņos, piemēram, topāzā, granātā un krizoberilā. Lielāko daļu komerciāli ražotā alumīnija iegūst Hola-Ero procesā. Šajā procesā alumīnija oksīds tiek izšķīdināts izkausētā kriolītā un pēc tam elektrolītiski reducēts līdz tīram alumīnijam. Alumīnija izgatavošana ir ļoti energoietilpīga. Vienas tonnas alumīnija ražošanai ir nepieciešami aptuveni 17 000 kWh elektroenerģijas. Tas nozīmē, ka tam ir salīdzinoši augstas ražošanas izmaksas, toties tas ir ļoti piemērots otrreizējai pārstrādei (recycling).

Alumīnijam ir zināms tikai viens dabā sastopamais stabilais izotops – alumīnijs-27. Kopā alumīnijam zināms 21 radioizotops no alumīnija-22 līdz alumīnijam-43. Dabā sastopams tikai viens alumīnija radioizotops – alumīnijs-26 ar pussabrukšanas periodu 7,2×10⁵ gadi, kas ir stabilākais no visiem radioizotopiem. Pārējiem alumīnija radioizotopiem pussabrukšanas periodi ir īsāki par dažām minūtēm, lielākai daļai īsāki par sekundi. 

Alumīnijs ir mīksts un viegls metāls bāli sudrabainā krāsā. Alumīnijam nepiemīt magnētisms. Tas ir lielisks siltuma un elektrības vadītājs. Salīdzinājumā ar citiem metāliem alumīnijam ir zems blīvums (2,70 g/cm³). Alumīnija kušanas temperatūra ir 660,32 ºC; viršanas temperatūra 2519 ºC (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 95. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 95th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Alumīnija atoma kovalentais rādiuss ir 121 pm, savukārt tā elektronegativitātes vērtība ir 1,61.

Alumīnijs lēni reaģē ar lielāko daļu atšķaidīto skābju un ātri izšķīst koncentrētā sālskābē. Tas nereaģē ar koncentrētu slāpekļskābi, tāpēc to droši var pārvadāt alumīnija tvertnēs. Alumīnijs strauji reaģē ar sārmiem (NaOH, KOH), veidojot ūdeņradi un aluminātjonu. Tīrs alumīnijs viegli veido sakausējumus ar daudziem elementiem, piemēram, varu, cinku, magniju, mangānu, silīciju. Alumīnija hidroksīdu (Al(OH)₃) izmanto audumu ūdensizturībai un citu alumīnija savienojumu ražošanai, ieskaitot sāļus – aluminātus. Ar ūdeņradi alumīnijs veido alumīnija hidrīdu (AlH₃) – polimēru cietvielu, no kuras iegūst tetrohidroaluminātus, kas ir svarīgi reducētāji. Litija alumīnija hidrīds (LiAlH₄), kas veidojas alumīnija hlorīda reakcijā ar litija hidrīdu, tiek plaši izmantots organiskajā ķīmijā. Gāzveida hlora reakcija ar izkausētu alumīnija metālu rada alumīnija hlorīdu, kas ir visbiežāk izmantotais katalizators Frīdela-Kraftsa (Friedel-Crafts) reakcijās – organiskās reakcijās, kas saistītas ar visdažādāko savienojumu iegūšanu. Hidratēts alumīnija hlorīds, ko sauc par alumīnija hlorhidrātu (AlCl₃×H₂O), tiek izmantots kā pretsviedru līdzeklis vai ķermeņa dezodorants, kas darbojas, sašaurinot poras.

Alumīniju izmanto liela skaita dažādu produktu ražošanai daudzās nozarēs, un tas ir ļoti svarīgs metāls pasaules ekonomikas attīstībā. No alumīnija izgatavotās konstrukciju sastāvdaļas ir svarīgas aviācijas un kosmosa rūpniecībā. Alumīnijam ir liela nozīme arī citās transporta un celtniecības jomās, kur konstrukcijām nepieciešams mazs svars un izturība. Alumīniju izmanto dažādos izstrādājumos, piemēram, kannās, folijās, virtuves piederumos, logu rāmjos, alus mucās. Alumīnija plašo pielietojumu nosaka tā īpašības – zems blīvums, augsta siltuma vadītspēja, izturība pret koroziju, viegla apstrāde; tas nav toksisks. Alumīniju visbiežāk izmanto kā sakausējumu, jo pats alumīnijs nav tik izturīgs. Sakausējumi ar varu, mangānu, magniju un silīciju ir viegli un izturīgi. Alumīnijs ir labs elektrības vadītājs, un to bieži izmanto elektropārvades līnijās. Iztvaicējot vakuumā, alumīnijs veido gaismu un siltumu atstarojošu pārklājumu. Alumīnija pārklājumi nebojājas, un tiem ir daudz pielietojumu, piemēram, teleskopa spoguļos, dekoratīvajā papīrā, iepakojumos, rotaļlietās. Gandrīz visi mūsdienu spoguļi ir izgatavoti, izmantojot plānu atstarojošu alumīnija pārklājumu uz pludinātā stikla loksnes aizmugurējās virsmas. Alumīnija izmantošanas iespējas pārsniedz jebkuru citu metālu, izņemot dzelzi.